Vienkārši woāw..

Pasaule griežas triis reiz ātrāk kā normālā dienā.. Viss sķiet tik diivaini, gluži kā karuselii, kas griežas ar pilnu jaudu un to pat ļoti gribot nevar apturēt.. Vienkārsi- kas notiek? Visi tuvākie, tie kas ikdiena man ir liidzās, jā viņi visi ir iemiilejusies, visiem galva pavasaris.. bet kā ir ar mani?- Nekā. Diemžēl viņ neredz vai negrib redzēt un dzirdēt to ko saku.. Mums ir savs karuselis tas ir sarežģiits ar daudz dažādiem sķērsļiem un diemžēl jo dienas jo vairāk es velos izlekt no shii karuseļa un iekāpt jaunā, tur kur mani gaida nevis man ir jāgaida- zinot, ka diezvai sagaidiishu, ta ir vienkārsi laika tērēshana, diemžēl..

New Day

Jauna diena, jaunas domas, jauni darbi.. Tas ir tik forši, ka katru rītu var pamosties un, piemēram, šodien izvēlēties sākt mainīt savu dzīvi, sākt jaunas apņemšanās utt. Tas tiešām ir superīgi, nepieciešams tikai stiprs gribasspēks un motivācija, un man ir šīs īpašības, varbūt tāpēc reizēm dzīvi uztveru pārāk vieglprātīgi, ļaujos vienkārši tai, jo zinu, ja šodien kaut kas nesanāks, rīt sākšu visu no jauna, visu izlabošu un atkal būs labi.. Bet ir tikai viens mīnusiņš, katra darbība kas veikta atstāj pēdas mūsos, mūsu atmiņās, mūsu dzīvē un tur nu mēs neko nevaram izdarīt. Diemžēl vai par laimi mēs nevaram izdzēst savu atmiņu, domājot vai izdarot kaut ko neforšu nospiest taustiņu delīt un izlikties, ka viss ir labi, ka nekas nav noticis.. Jo, katra šodienas darbība, savā ziņā veido un neapšaubāmi ietekmē mūsu rītdienu.. Tāpēc varbūt reizēm ir labi padomāt ko es daru un kāpēc es to daru, vai rīt man tas nebūs jānožēlo.. Izvēlies pareizo ceļu, domā pareizās domas, dzīvo tā, lai tu justos laimīgs, un atceries tu esi īpašs, unikāls, tāds kā neviens, tieši tāpēc ej savu ceļu, apzinies, ka tas kas ir pareizs citam nenozīmē, ka tas būs tāds tev..

*Smaga nopūta* -Jo tāda ir dzīves patiesība.

Dzīve ir skaista un viegla, ja vien paši nesarežģījam to. Diemžēl, šim vārdam seko ļoti liela un smaga nopūta, ir cilvēki, kas dzīvē gūst prieku, no citu dusmām un naida, ir tādi, kas gūst prieku, stājoties ceļā cita laimei, kas vienkārši gūst baudu no tā, ka var aprunāt citus, ka var darīt riebīgas lietas. Jā, un diemžēl šādu cilvēku pasaulē netrūkst.. Gribētos ticēt, ka dzīve reiz noliks viņus pie vietas, ka dzīve viņus ne pa jokam pārmācīs, liks nožēlot izdarīto un saprast savas kļūdas, saprast, ka dzīves modelis, kas ir pilns ar dusmām vai plāniem, kā kādam kaut ko izdarīt, tikai tāpēc, ka uz kādu mirkli jutīsies labāk, ir pilnīgi nepareizs. Tā gribētos, lai cilvēki saprot, ka smaids rada smaidu, prieks prieku, dusmas rada naidu utt. Tāpēc ir svarīgi domāt uzreiz, domāt par to kā mēs dzīvojam, par to ko sakam un daram.. Jo ikviena mērķim vajadzētu būt prieka un pozitīvisma pilnai ikdienai, skaistai dzīvei, kurā blakus ir cilvēki, kurus mīlam.. Šim visam atkal seko smaga nopūta, jo citus mēs nevaram mainīt, mēs varam mainīties tikai paši, bet ja pats esi izveidojis sevi tiešām labu, kas atliek? Vienīgi nomainīt vidi, taču nevienmēr tas tā uzreiz ir iespējams..

Waiting for the end.

Jā, es gaidu beigas, taču beigas mēdz būt ļoti dažādas. Es gaidu skolas beigas. Un tomēr zinu, ka gaidot šīs beigas, man pēdējā laikā bieži sanāk aizmirsties, dzīvot kaut kur citur.. Es nespēju dzīvot šeit un tagad, nespēju baudīt mirkli, jo gaidu beigas.. Zinu, tās tā pat ātri pienāks. Zinu arī to, ka katras beigas ir kaut kā jauna sākums, beigsies šī skola būs nākamā, beigsies nākamā būs darbs utt. viss ir nemitīgā kustībā viss mainās, un, ja tā notiek tad droši var pasmaidīt, jo tas ir labi :)
Bet šobrīd tik un tā vēlos jau, lai šai filmai parādās uzraksts: The End.
Tad varbūt būs vieglāk.. Vismaz ceru, ka būs vieglāk.. Jo šī skola drīz mani traku padarīs, visas tās nemitīgās baumas un intrigas, viens otru gatavs morāli nogalināt, tikai, lai panāktu savu, lai noturētu to, kurš patīk.. C'mon ,mēs neviens nevienam nepiederam un dažreiz ir jāprot pieklājīgi zaudēt ar smaidu pretiniekam, tāds zaudējums pašam ir patīkamāks, jo šādi zaudējot tu sirdī būsi uzvarējis, nevis par visām varītēm censties iznīcināt citus ar meliem, tas tiešām ir nožēlojami.. Un gudri cilvēki ir teikuši, ja tu mīli, tad ļausi, lai tas kuru mīli ir laimīgs, pat ja viņš izvēlas būt ar citu..

Deam.!

Reizi simtpiecdesmit gados atceros ienākt arī šeit. Nu nezinu kā bij sanācis aizmirst par visu šo, bet now i'm back. Šodien uznāca vēlme parakstīt.

Vai ir robežas starp sapņiem un pasauli? Ja ir, tad kurā brīdī ir jānovelk šī melnā strīpa, šī robeža, kas atdala sapņus un pasauli? Un vai atdalot šīs divas dažādās "pasaulītes" mēs gūstam kādu labumu? Kas vispār ir sapņi? Labi, tas nepārprotami ir kaut kas skaists un jauks, bet ja nu dzīve iekārtojas tik jauka un skaista, vai tad sanāk, ka dzīvo sapnī? Diez vai, jo sapnis ir kaut kas tverams, tas ir mirklis, tas nav patstāvīgs.. Gluži pretēji pasaulei, kura ir pastāvīga un gandrīz nemainīga.. Sapnis vienkārši lido ātri cauri šai pasaulei, tas neapstājas, tas traucas tik ātri,
ka tu vienkārši vari to paspēt noķert un kādu brīdi traukties kopā ar to.. Ja vien kāds izdomātu kā sapni var noķert un apstādināt, es būtu laimīgākais cilvēks.. Bet tad varbūt visi būtu laimīgi, un atkal būtu jārodas iespējai pasaulē kaut kādā veidā kādam atkal kļūt ne visai laimīgam, jo laimīgs nevar būt tā nonstopā visu dzīvi. Dzīve, taču ir vienas lielas šūpoles..